Pazemīgajam ābolam ir dažādas sejas, sākot no kraukšķīgā un kraukšķīgā Honeycrisp līdz mīkstajam un miecīgajam Mac. Kā āboli kļuva tik dažādi? Ābolu selekcionāre Sjūzena Brauna izskaidro ābolu pavairošanas smalkumus un atklāj, kā mūsdienu augu ģenētika ļauj viņai “salikt klāju” par labu kraukšķīgiem un saldiem pēcnācējiem. Turklāt augļu dārznieks un ābolu vēsturnieks Dens Busijs mūs iepazīstina ar dažām dīvainām un brīnišķīgām mantojuma šķirnēm. (.)
-
Boldvina ābols, ko 1913. gadā gleznoja Elena Išama Šute. Attēls, izmantojot īpašās kolekcijas, Nacionālā lauksaimniecības bibliotēka
-
Pirms Red Delicious Ben Davis bija dominējošā amerikāņu ābolu šķirne. Dens Busijs to sauc par 'izturīgu, ar pienācīgu garšu'. Gleznojusi Amanda Almira Ņūtone 1912. gadā. Attēls no īpašām kolekcijām, Nacionālā lauksaimniecības bibliotēka
-
Melnais Oksfordas ābols var kļūt tumšs kā plūme. Gleznojusi Amanda Almira Ņūtone 1913. gadā. Attēls no īpašām kolekcijām, Nacionālā lauksaimniecības bibliotēka
-
Esopus Spitzenberg, tiek ziņots, ka viens no Tomasa Džefersona iecienītākajiem āboliem. Gleznojusi Berta Heigesa 1905. gadā. Attēls no īpašām kolekcijām, Nacionālā lauksaimniecības bibliotēka
-
Ābols zeltainajā krāsā, ko 1913. gadā gleznoja Elena Išama Šute. Attēls, izmantojot īpašās kolekcijas, Nacionālā lauksaimniecības bibliotēka
-
Grimes ābols, māksliniece Mērija Deizija Arno. Attēls, izmantojot Nacionālās lauksaimniecības bibliotēkas īpašās kolekcijas
-
Pumpkin Sweet, liels ābols, ko parasti izbaro mājlopiem. Gleznojusi Amanda Almira Ņūtone 1912. gadā. Attēls no īpašām kolekcijām, Nacionālā lauksaimniecības bibliotēka
-
Yates ābols ir mazāka šķirne, un no tā var pagatavot lielisku sidru. Painted by M. Strange in 1915. Image via Special Collections, National Agricultural Library